Sports Chanbara    Sacensības    Foto    Forums    Jaunumi
   Tas jāzin    Federācija    Esi aktīvs    Video  
  Sports ChanbaraGoshindoIzveidotājsMeistariBudo VēstureCīņas metodesLatvijā
Budo Vēsture      

Sporta Čanbaras un Gošindo pirmssākumi

Neskatoties uz to, ka Sporta Čanbara ir mūsdienu sporta veids un tajā tiek pielietotas modernas metodes un tehnoloģijas, tā pamatā ir seni, tradicionāli Japānas cīņas mākslu principi. Sporta Čanbaras ieroču veidi un kategorijas patiesībā ilustrē mēģinājumu pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk atainot visu kaujas situāciju spektru, kas bija iespējamas Japānas samuraju klanu vidē laikā, kad aktīvi tika lietoti aukstie ieroči.

Daudzus gadsimtus  Japānā otrajā vietā nozīmīguma ziņā pēc loka un bultām karavīram bija šķēps. Visplašāk pazīstamie šķēpu veidi bija jari (parasts šķēps ar dažādas formas uzgaļiem) un naginata. Parasti naginata tulko kā āva, lai gan šāds tulkojums nav īsti precīzs. Eiropiešiem āva bija nūja ar cirvi un asu uzgali. Naginatai ir līks, drusku īsāks par vienu metru, asmens, kas pēc formas atgādina zobenu, ar nedaudz garāku rokturi. Jari un naginata kaujā bija neaizstājami to plašo pielietošanas iespēju dēļ (iespēja gan griezt, gan durt). No šķēpa meistariem piesargājās un vairījās ne tikai viens karavīrs, bruņots ar zobenu, bet arī veselas karavīru grupas, kuras šķēpnesis varēja viegli sakaut.

Sporta Čanbaras zobena disciplīnu dažādība tikai atspoguļo zobena un ar to saistīto cīņas mākslu lielo lomu Japānas cīņu kultūrā. Droši vien nav nevienas citas valsts, kurā zobenam būtu veltīti tādi pagodinājumi un slava. Zobens tika identificēts ar samuraju, un visi karavīri, neatkarīgi no statusa, apguva zobenu cīņu. Samuraji parasti nēsāja divus zobenus – garo (katanu) un īso (vakizaši). Japānas teritorijā darbojās simtiem skolu, kurās mācīja cīnīties ar zobenu. Pamata disciplīna, protams, bija cīņas māksla ar garo zobenu, katanu (Sporta Čanbaras analogs – čokens). Pastāvēja ļoti daudzi atšķirīgi cīņas stili, sistēmas un skolas. Turklāt samuraji apguva arī cīņas tehniku ar īso zobenu (Sporta Čanbaras analogs – kodači), tomēr ken jutsu tehnikas virsotne ir divu zobenu - īsā un garā zobena vienlaicīgs pielietojums. Šo stilu sauc Nito Ryu. Katram karavīram bija jāprot arī rīkoties ar visu veidu nažiem un dunčiem (tanto), stiletiem un tiem līdzīgiem ieročiem – durt vai mest, rīkoties ar tiem kustībā, dienasgaismā vai tumsā, bet dažkārt - ar aizsietām acīm.

Samērā jauna Sporta Čanbaras kategorija ir Čoken Jai, kas balstās uz iaido un jai jutsu principiem. Jai jutsu ir patstāvīga māksla, kuras mērķis ir zibenīgi izvilkt zobenu un veikt nāvējošu cirtienu. Jai paņēmieni bija ļoti piemēroti sadursmēm ikdienišķās situācijās un bieži tika izmantoti pret sāncensi, kurš vēl nebija paspējis izvilkt ieroci. Meistarība tika sasniegta izkopjot spēju instinktīvi reaģēt bīstamā situācijā, un šajā mākslā ātrums un koordinācija sasniedza līdz tam nepieredzētu līmeni.

Cīņas māksla ar spieķi (bo un jo) ir tikpat sena kā cilvēce. Šī cīņas māksla tiek praktizēta gan ar parastu nūju, gan pat ar garo šķēpu, un ir virkne pierādījumu tam, ka samuraji labi pārzināja šo tehniku un labprāt lietoja kaujā un treniņos paņēmienu noslīpēšanai, kas vēlāk tika lietoti reālā divcīņā ar zobeniem vai šķēpiem. Vienkāršie cilvēki, ceļotāji, mūki un priesteri pašaizsardzībai sekmīgi izmantoja dažāda garuma spieķus, kas turklāt nebija tik nāvējoši kā zobens. Jo un bo tehnika ir cēlusies no zobena un šķēpa cīņas mākslas, attīstījusies patstāvīgi un tai ir izveidojušās individuālas iezīmes un metodes. Tagad jo un bo apgūst kā patstāvīgas cīņas sistēmas, tām ir liela nozīme arī citās cīņas mākslās, piemēram, Aikido.

Vēlēšanās nodrošināt sacensību dalībnieku drošību (kā tas ir Sporta Čanbarā), nav radusies tikai tagad. Jau 16.-17. gadsimtā divkaujas un sacensības, kas varēja beigties ar kāda dalībnieka nāvi, katastrofāli iespaidoja sabiedrību, tika ieviestas dažādas normas, noteikumi un metodes ar mērķi padarīt divkaujas drošas to dalībniekiem. Īstos ieročus sāka aizstāt ar to ekvivalentiem no koka vai bambusa – sākumā tas notika treniņos, bet vēlāk koka ieročus sāka plaši lietot divkaujās, ja nebija vēlama dalībnieku nāve, un dažādās sacensībās. Prasme rīkoties ar bokkenu (koka zobenu) kļuva par patiesu mākslu, un meistara rokās pat bokens bija bīstams ierocis. Šis tendences rezultātā radās arī kendo.